Virķēnu muiža

Virķēnu muiža gadsimtiem un varām mainoties, dēvēta dažādi: Wirkenhoff, Würkenhoff , gan Wirkken un Würken. 16. gadsimta sākumā, Livonijas ordeņa mestrs izlēņo dažus zemes gabalus Kudlinam ( Kuddelin ), muižas ierīkošanai (1520.) Kā nākamais īpašuma pārvaldītājs minēts jau kāds Dēnhofa kungs ( Dehnhof ), bet zviedru laikos (1622.–1638.) piederējusi armijas jātnieku leitnantam, Vidzemes dižciltīgajam - Virķenes un Endzeles īpašniekam Mihaelam Engelhartam. Abas muižas, Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs dāvinājis kā pateicību par uzticamu un ilggadīgu kara dienestu. Lēņa īpašumus mantoja dēls un dzimtas vārda nesējs – majors Mihaels Engelharts ( Michael Engelhard; 1678 – 1730 ). Īpašnieki nemainījās arī pēc muižas redukcijas (1690.), kuras laikā zemju lielums notaksēts 2,75 veco un 4,25 jauno arklu vērtībā. Mihaela dēlam Johanam Antonam jāpārdzīvo grūti laiki. Postošais Ziemeļu karš vēl ilgi neļāva saimniekot ar peļņu, jo mēris un karš bija atstājuši maz darba spējīgu un gados jaunāku zemnieku.

18. gadsimta sākumā muiža restituēta un atgriezta Engelhartu ģimenes lietošanā. Ieraksts Rūjienas luterāņu vācu draudzes reģistrā (1765.) liecina, ka Virķēnu muižkungs Mihaels Johans ( Rittmeister Michael Johann von Engelhardt) salaulājies ar savu māsīcu - Mariju Vilhelmīni, Ķeizariskās Augstības Justīcijas kolēģijas padomnieka fon Engelharta meitu ( Maria Wilhelmine von Engelhardt). Arī brālis savu izredzēto drīz vien vedis pie altāra, jo 1771. gada dievgaldnieku reģistra ieraksts vēsta, ka adjunkts, Rūjienas muižas nomnieks Johans Antons (1744 -1799) dievkalpojumu apmeklējis kopā jau ar savu dzīvesbiedri Helēnu fon Engelharti, dzimušu Samson. Laulībā dzima astoņi dēli! Johans Vilhelms ( Johann Wilhelm ; 1768.), Klaudijs Hermanis ( Claudius Hermann ; 1770.), Karls Johans Hermanis (Carl Johann Hermann; 1771), Andreass Antons Gustavs (Andreass Anton Gustav; 1774.), Frīdrihs Magnus (Friedrich Magnus; 1775.), Antons Johans (Anton Johann; 1778.), Georgs (1781.) un pastarītis Vilhelms (1783.). Sirdi priecēja divas mazās princesītes - meitiņas Ģertrūde Vilhelmīne (Gertruda Wilhelmine; 1773.) un Katarīna Doroteja (Catharina Dorothea; 1779.). Piepildījumu sniedza arī panākumi civildienestā – kā Rīgas apriņķa bruģu tiesas tiesnesim. Stingram, bet taisnīgam.

Trauksmainajā deviņpadsmitajā gadsimta sākumā, muižas zemju lielums ir 4,63 arkli (1820.) Revīzijas rullī uzskaitīti 154 vīrieši un 170 sievietes. Muižkunga dzīvi izbauda vecā Engelharta dēls - artilērijas leitnants, asesors Antons Johans fon Engelharts ( De r Herr Artillerie Lieutenant und Assesor Anton Johann von Engelhardt ). Ikdienas rūpes dalīja laulātā draudzene Sofija Helēna ( Sophie Helena, geboren von Numers). Ka saskanējis it visā, liecināja kuplais atvašu pulciņš: meitiņas Hedviga Sofija Antonija (1813.), Šarlote Amālija Kristīne (1816.), Jūlija Henriete (1818.), Johanna Karolīna (1820.) un trīs dēli. Karls Gustavs Georgs (1811.), Frīdrihs Vilhelms Roberts (1814) un Leonhards Johans Antons (1825).

19. gadsimta otrajā pusē, piecdesmitajos gados muižu mantoja Antona Johana vecākais dēls, barons Karls Gustavs Georgs, kurš 1850. gadā salaulājās ar savu māsīcu Evelīnu Katarīnu (1818.), no Igaunijas Engelhartiem. Pēc trim gadiem kūmas mēroja ceļu uz Virķēnu muižu lūkot pirmdzimto Karlu Antonu (1851.), bet vēl pēc diviem - Hermani Gustavu (1853.) Interesanti, ka pastarītis Hermans vēlāk kļuva par gleznotāju un nodzīvojot radošu mūžu, mira 1914. gadā.

Barons Karls Antons fon Engelharts uzsāka jaunā kungu nama (pils) būvniecību. Agrāk muižas pils celšanas laiku datēja ar 19. gadsimta pirmo pusi. Mākslas zinātnieks Dainis Bruģis pētījumā „Historisma pilis Latvijā” (Rīga,1997.) precizējis, ka „ tieši ķieģeļu stils un atkāpšanās no gotikas paraugiem, raksturo 19. gadsimta otrajā pusē iecienīto pilsonisko, jeb civilo arhitektūru. Par tādu saucama arī, - teju vai divdesmitā gadsimta mijā, 90. gados celtā pieticīgā un askētiskā Virķēnu kungu māja”. Interesanti fakti lasāmi G. Ziemas grāmatā „Rūjienas novads” (Rūjiena, 1999.), ka K. A. fon Engelharts „ [..] bijis netieši saistīts ar imperatora Aleksandra III nāvi - nogalināšanu (1894.)! Jāprecizē, ka nelaiķis, cara tētiņš gan miris ar nieru kaiti. Pats īpašnieks no 1895. gada dzīvojis ārzemēs, bet muižu izrentējis Gustavam Bergsonam (1860-1931) par 300 rubļiem gadā. No 1895. līdz 1910. gadam minētais Bergsons muižas otro stāvu izrentēja grāfam fon Freimanim ( von Freymann ) no Sankt – Pēterburgas”.

Pārmaiņas atnesa 1920.gads: Virķēnus savā pārziņā pārņēma Latvijas valsts, bet 704 hektāru lielo muižas zemi ieskaitīja zemes fondā. Vēlāk, (1921.) bijušo Virķēnu muižas centru piešķīra Rūjienas Zemkopības biedrībai – lauksaimniecības skolas ierīkošanai. Likvidējot Zemkopības biedrību (1936.), skola pārgāja Valsts Lauksaimniecības kameras īpašumā.

Pēc Otrā pasaules kara, te atkal skanēja jauniešu balsis. Padomju režīma gados, Virķēnos (no 1955. – 1988.) darbojās tehniskā skola un profesionāli tehniskā arodskola, gan profesionāli tehniskā vidusskola, kurā gatavoja elektromontierus u.c. Atmodas sākumā (1988.), mainoties nosaukumam, lauksaimniecības skolā bija iespēja apgūt pārsvarā ar lauksaimniecību saistītas profesijas, kļūstot par zemkopjiem, lauku māju saimniecēm vai kvalificētiem lauku strādniekiem. Nu jau gandrīz desmit gadus (1999.) – Rūjienas arodvidusskola.

Mūsdienās par senās dzimtas kādreizējo varenību liecina Virķēnu muižas kungu nams (pils), klēts, smēde, ūdensdzirnavas un parks. Tajā apskatāms piemineklis Antonam Johanam un Sofijai Helēnai fon Engelhartiem (Kungu kapi; 1848. ).

Ar sudraba lodi

Kālab Virķēnu muižkungam bijusi, jāmeklē bise? Lai netrūktu gardā piena, jo „Virķēnu muižas modere (piena pārraudze) novērojusi, ka govis nedodot pienu. Un, cik dodot, tas pats, no kūts uz māju ejot, sarūgstot. Un katru vakaru, kad govis mājās nākot, skrienot ugunīgas svītriņas pa laidaru un kūti. Viņa stāstījusi muižas kungam, ka spīganas noburot govis. Kungs smējies. Bet modere nav likusies mierā, lai tik šis liekot sudraba lodi bisē un šaujot spīganu nost. Beidzot kungs salādējis bisi ar sudraba lodi un nācis vaktēt spīganu. Kā tad, tikko govis nākušas mājās, ugunīgā svītriņa skraidījusi šurpu turpu. Muižas kungs uzvilcis gaili un izšāvis uz to. Zēveles smaka vien nosmirdējusi, un svītriņa izšķīdusi uz visām pusēm [..]” (Valmieras novada teikas. Valmiera. 1999.)

Ingrīda Zīriņa - Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja