Naukšēnu muiža
Naukšēnu muiža, kas ap 1500. gadu piederēja Livonijas ordenim, tika pilnīgi izpostīta Livonijas kara laikā (1558.-1583.). Tās toreizējais īpašnieks Josts Firstenbergs ( Fürstenberg ) savu mājvietu pārceļ un iekārto citā vietā – Naukšēnu ciemā. Ap 1585. gadu muiža nonāca Polijas karaļa īpašumā un tajā sāka saimniekot Cēsu stārasts Prokops Pjaņaseks ( Pjaniaczek ). Līdz 17. gadsimta sākumam īpašnieki mainās pat trīs reizes: Belkovskis ( Bielkowski ), Umestovskis ( Umiestowski ), no 1601. gada Pīls ( Pihll ).
1621. gadā muižu ieguva Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs, un 1630. gadā to pārdod pulkvedim, vēlākajam ģenerālmajoram, landrātam Aleksandram fon Esenam ( Alexander von Essen ), pirmajam no fon Esenu dzimtas ( von Essen ), kurš apmetas te uz dzīvi: 1638. gadā Naukšēnus manto dēls, ģenerāladjutants Aleksandrs fon Esens (līdz 1690.). Muižu tālāk mantoja jau viņa dēls, landrāts Aleksandrs fon Esens. Pēc viņa nāves, ģimenes apstākļu dēļ, 1728. gadā īpašums nonāca atraitnes Ģertrūdes Margaretas fon Esenas, dzimušas fon Ikskilas ( Gerdtruh t Margareth von Uexküll ) pārvaldījumā (līdz 1742.).
Pēdējie divi Aleksandri, kam piederēja Naukšēni, bija Ģertrūdes Margaretas dēls - majors Aleksandrs fon Esens (miris 1752.), kurš savus īpašumus novēlēja brāļa dēlam, dzimtas vārda nesējam Aleksandram Reinholdam fon Esenam ( Alexander Reinhold von Essen ) .
18. gs. otrajā pusē, ap 1760. gadu, mainoties īpašniekiem, sākās fon Grotu laiks. Pirmais no viņiem - toreizējais Rīgas pilsonis Vilhelms Grote ( Wilhelm Grote ), Lielās ģildes vecākais. Veiksmīgs tirgotājs. Imatrikulējoties zviedru muižniecībā, iegūst tiesības savam uzvārdam pievienot dižciltīgo „fon”. Un tā Vilhelms kļūst par fon Grote ( von Grote ) ! Lai iemūžinātu ģimenes varenību arī aizsaulē, uzceltas dzimtas kapenes ( kungu kapi ; 1793. )
Pēc Vilhelma fon Grotes, īpašumu mantoja vecākais dēls, tirgotājs, Rīgas Lielās ģildes vecākais, - Ādams Heinrihs fon Grote (1735-1817). Jaunais Grote piepilda tēva ieceres, jo 1775. gadā iegūstot Vācijas valsts muižnieka titulu, divus gadus vēlāk uzņemts Vidzemes muižnieku matrikulā.
1820. gadā, trīs gadus pēc Ādama Heinriha fon Grotes nāves, Naukšēni pārriet jau viņa dēla - landrāta Frīdriha fon Grotes (1768-1836) valdījumā. Sarūpēts arī dzimtas turpinājums : laulība ar dižciltīgo Agneti Frederiku, dzimušu fon Gensdorfu ( Agnett Frederik von Gensdorf ) svētīta ar dēliem – Heinrihu Vilhelmu un Moricu Frīdrihu.
1836. gads muižā pārmaiņas, jo pēc mantojuma sadales saimniekot sāk nu jau Frīdriha dēls Heinrihs Vilhelms fon Grote (1797-1878). Tam laikam ļoti izglītots muižnieks. Jaunībā studējis un zināšanas papildinājis Getingenē Vācijā, gan Maskavas universitātē Krievijā. Daudz ceļojis. No 1817. līdz 1820. gadam, šķērsota un apskatīta gandrīz vai visa Eiropa - Vācija, Francija, Šveice un šķērsojot Lamanša jūras šaurumu, pat tālā Anglijā.
Pēc tālajām zemēm, atgriežoties klusajā provinciālajā dzimtenē, nosvinēta divdesmit piektā dzīves gadskārta. Ko darīt ? Jaunais fon Grote izvēlējās militāro dienestu : no 1822. līdz 1831. gadam kalpoja Pēterburgā. Dienesta pienākumus pildījis ar izcilību, jo par nopelniem valsts labā, apbalvots ar Svētā Staņislava, Vladimira un Annas ordeņiem. No armijas dienesta atvaļināts gvardes ritmeistara pakāpē. Pārejot civildienestā, divus gadus vēlāk (1833.), piešķirts galma un valsts padomnieka tituls (1840.). Veiksme lutina arī mīlas lietas, jo pie altāra vesta daiļā grāfiene Izabella, dzimusi fon Borha (Isabell von der Borch).
Valsts padomnieka Heinriha Vilhelma fon Grotes ( Heinrich Wilhelm von Grote ) laikā Naukšēni piedzīvoja savu lielāko ekonomisko uzplaukumu, kļūstot par vienu no finansiāli visienesīgākajiem īpašumiem visā Vidzemē. Kā varenības apliecinājums - jaunā Naukšēnu muižas pils (1843.). Greznā, Vācijas ampīra stilā uzceltā divstāvu ēka pārsteidza ar savu plānojumu, ārējo apdari, greznajiem logiem un tā saucamo „Šveices stila” lieveni (19. gs. beigas).
Pēc H. V. fon Grotes nāves (1878.) sadalot mantojumu, par Naukšēnu īpašnieku kļuva dēls un vectēva un vecvectēva vārda nesējs Frīdrihs Vilhelms Mihaels fon Grote (1823-1893). Šķiet, ka saimniekošana nebijusi stiprā puse un piepulcēties lauku muižnieku aprindām nekārojies, jo jau divus gadus vēlāk, 1880. gadā Frīdrihs muižu pārdeva brālēnam - landrātam Aleksandram Mihaelam Andreasam fon Grotem (1829-1917).
Šis kungs vairāk mēdzis uzturēties savā īpašumā - Mālpilī. Pirms Latvijas agrārreformas, Naukšēnu pēdējā muižas īpašniece bija landrāta Aleksandra Mihaela un viņa sievas Fanijas, dzimušas grāfienes Armitstadas, meita - Karīna Lusija, saukta „Lusī” (1892-1974).
1919. gadā Naukšēnu muiža cieta karadarbībā: Lielinieki (komunisti) barbariski izpostīja gandrīz visu pils interjeru un mēbeles, atstājot no kādreizējām greznajām telpām vairs tikai atmiņas. Tā paša gada nogalē muižu savā pārziņā pārņēma Zemkopības ministrija. 20. gadu sākumā muižā izveidota bēgļu bērnu patversme, bet 30. gados pilī atradās audzināšanas un labošanas iestāde. Pēc arhitekta Arnolda Čuibes projekta (1938.) ēku pārbūvēja: aizkrāsoja sienu un griestu gleznojumus, parketu aizstāja ar dēļu grīdu, nojauca vēsturiskās krāsnis, pārbūvēja ēdamistabu.
Pēc Otrā pasaules kara Naukšēnu pilī atkal skanēja bērnu un jauniešu čalas : te atradās bērnu nams, bet no 1957. gada profesionāli tehniskā skola. Pēc rekonstrukcijas (1998.) iekārtotas Naukšēnu mācību un pāraudzināšanas iestādes administrācijas un mācību telpas, sarīkojumu zāle un neliela viesnīca. Jāuzteic viss paveiktais; ar iespējami maz pārveidojumiem, saglabātas vēl palikušās vēsturiskās liecības. Te mājvietu radis arī muzejs ar ļoti intriģējošu nosaukumu - Cilvēkmuzejs, kurā var iepazīties ar Naukšēnu vēsturi.
Ingrīda Zīriņa - Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja