Lodes muiža

Lodes muiža
Vācu valodā:
Metzküll

Pirmo reizi minēta 16.gadsimta sākumā (1504), bet tās vēsturiskais nosaukums saistāms ar kādreizējās lēņa muižas (Metzekyll, Metzkūll, Lodes muiža) īpašnieka Lodes uzvārda. Livonijas ordeņa laikā muiža bijusi Breitenbahu valdījumā. Kā nākamo īpašnieku E.Dunsdorfs ) Lielvidzemes kartes 17. un 18. gadsimtenī. Melnburns, 1986) norāda jau minēto Lodi, bet poļu laikos- Golombovski. Zviedru laiku sākumā (1622) muiža atdota atpakaļ Otto Lodes lietošanā, kurš īpašumā saimniekojis arī vēl pēc 1638.gada. Izrādās, ka pirms šīs muižas bijusi vēl iepriekšējā- Minzkimoysia. Veco muižas vietu atstājot, izvēlēta jaunā- pie Metzkūll ciema, kuru uzrādīja 1638.gada revīzijā.

Muižnieku Lodes dzimtai īpašums piederēja arī pēc Lielā Ziemeļu kara (1700-1721). Pēdējais muižkungs no Lodēm bija atvaļinātais Zviedrijas armijas kaprālis, tiesnesis Viru (Igaunijā)- Otto Lode (līdz 1764.gadam), kurš īpašumu pārdeva grāfam Manteifelim kopā ar zemi. Tās lielums notaksēts uz 3,5 vecajiem un 6 jaunajiem arkliem.

Ludviga Vilhelma un viņa dzīvesbiedres, grāfienes Elionoras fon Mateifeles, dzimušas fon Minnihas, ģimenē piedzima dēli- Ernests Karls Andreass (1768) un Gothards Johans (1771).

19.gadsimta pirmajā pusē (1820) īpašums piederēja kārtības tiesnesim Vilhelmam fon Engelhardam. Brašais leitnants, kļūstot par Lodes muižkungu, uzsāka saimniecības pārkārtošanu. Pieauga ne vien darāmo darbu saraksts, bet arī ģimene: ar Luīzi Klementīni (1820), Antonu Heinrihu Mihaelu (1821), Sofiju Leontīni (1822), Vilhelmīni Aleksandru (1823), Juliannu Vilhelmīni Amāliju (1830).

Visticamāk, ka tās bija nenokārtotas finansiālas saistības vai citi materiālie apsvērumi, kas spieda fon Engelhardus Lodi ieķīlāt un pārdot baronam Krīdeneram (1855).

Pēc I pasaules kara, agrārās reformas laikā, Lodes muižas centru sadalīja jaunsaimniecībās, bet daļu zemes un ēkas piešķīra mežsarga dienesta lietošanai. No vecās muižas godības skatāmas vairs tikai atsevišķas saimniecības ēkas- klētis, siera noliktava, pagrabi un muižas parks. Kungu māja līdz mūsdienām nav saglabājusies.

Ingrīda Zīriņa - Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja

Rūjienas draudzes novads (vācu: Kirchspiel Rujen) bija viens no 16 Vidzemes guberņas Valmieras apriņķa draudzes novadiem.

Rūjienas draudzes novadā 1782. un 1826. gadā bija šis muižas: Rūjienas mācītājmuiža, Rūjienas muiža, Ternejas muiža, Arakstes muiža, Dīķeru (Dūķeru) muiža, Endzeles muiža, Eriņu muiža, Ipiķu muiža, Jeru muiža, Juratas muiža, Ķoņu muiža, Lodes muiža, Naukšēnu muiža, Nurmu muiža, Oleru muiža, Paipes pusmuiža, Tēdiņu muiža, Virķēnu muiža, Ķirbeļu muiža, Plāteres muiža.

Informācija

Aplūkojot muižas pievērsiet uzmanību iedaļai "Ģimeņu uzvārdi".

Katrai muižai ir pievienots muižā dzīvojošo ģimeņu uzvārdu saraksts, atsaucoties uz Dvēseļu revīzijas veikšanas gadu.

Uzvārdi atspoguļoti orģinālajā rakstā, izņemot umlautu un ß. Savukārt, ? zīme nozīmē, ka rokraksta īpatnību dēļ burts vai vārds nav precīzi salasāms.

Par vecās rakstības lasīšanu: Šmits, P. Jaunās pareizrakstības lietā. RLB ZK Rakstu krājums, 15, 1911, 3–10.

Projekta finansētājs

Rūjienas novada pašvaldība

Tehniskais risinājums un dizains

www.majaslapatev.lv

Projekta autors

www.latvijasdzimtas.lv