Ķoņu muiža
Livonijas ordeņa laikā, 16. gs. vidū lietots igauniskais apdzīvotās vietas nosaukums Nauküll . Rūjienieša Jāņa Landrāta publikācijā par Ķoņu muižu ( Rūjienas Vēstis , 1997. 07.11.) lasāms, ka „[..] tālajos poļu laikos (1561.-1621.) dibinājis polis Pešovskis ( Pieszowski ). Vēlāk jaundibināto muižu (agrākā zemnieku ciema vietā) pārvaldījis Fārensbahs ( Fahrensbach ) un tā pievienota Rūjienas stārastijai. Tālākie valdītāji Dombovskis ( Dombowski ), bet no 1599. gada muiža piederējusi Hansam Kēnigam ( Hans König ), no kura uzvārda cēlies vēsturiskais muižas un pagasta nosaukums. Zviedru valdīšanas gados muižai jauns īpašnieks. No 1622.-1638. gadam Jaspers Krūze (Jasper Kruse), bet līdz 1690. – Lorencs Krūze ( Lorenz Kruhse ).1690. gadā muiža reducēta un tās lielums notaksēts uz 7,25 jaunajiem arkliem. Pieklustot Ziemeļu karam Vidzemes pusē (1710.),savu uzvaras gājienu uzsāka vēl bīstamāks pretinieks – mēris. 1711. gadā Rūjienas draudzē pēc skaitīšanā uzrādīts, ka Ķoņu muižā ( Königshof ) dzīvi skaitāmi 155, bet miruši 358 iedzīvotāju! Apsaimniekoto arklu skaits sarucis divkārt, no 11 ½ uz 5 ¼. No (1818.) muiža piederēja ģenerālim Hermanis fon Erbens ( Hermann von Erben ), bet jau (1820.) to iegādājās tiesu asesors J. fon Menzenkampfs ( Hofgerichts Assesor J. von Mensenkampff ). Pirkumā zemju lielums novērtēts uz 11,75 arkliem, bet muižas saimei piederīgi saskaitīti 280 vīri un 333 sievas.
Kāda tad bija Ķoņu muiža 19./20. gadsimta mijā? Atbildi rodam, lasot un ceļojot laikā kopā ar pirmā īpašnieka mazdēlu - E. E. fon Menzenkampfu ģimenes vēsturē („Muižnieka dēla bērnības atmiņas” ; „Menschen und Schicksale aus dem alten Livland”; Leipzig-Tilsit-Riga.1943.) : „[..] Tālu pārskatāmu lauku vidū ēku puduris ar pieticīgām, zemām, tradicionālā manierē iebrūnināta koka un akmens celtnēm. Paugura virsotnē neliels koka kungu nams, no dārza puses ieskauts senu, varenu liepu lokā. Pie mazās vienstāva parādes verandas apaļš zālājs ar platu piebraucamo ceļu. Tālāk pa labi ceriņu dzīvžoga ieskauts lielāks zālājs un aiz tā jājamo un braucamo zirgu ganības. Iepretim dzīvojamai mājai, ap trīs simti soļu attālas, celtņu rindas – kučiera dzīvoklis, ratnīca, izbraucamo un jājamo zirgu stallis, ko atšķirībā no lielā darba zirgu staļļa tēvs bija licis celt no laukakmeņiem. Turpat darba rīku glabātava un labības noliktava, ko Vidzemē sauc par klēti – akmens celtne ar iespaidīgu arkādi lieveni. Lopu pagalmu aiz dārza veido trīs taisnā leņķī izvietotas kūtis, bet ceturtajā pusē akmens žogs.”
1920. g. pieņemot likumu par muižu zemju atsavināšanu, valsts zemes fondā ieskaitīto nekustāmo īpašumu sarakstā iekļāva arī Ķoņu muižu ar 979 ha. Vēlāk Ķoņu muiža ar Unguriņu pusmuižu sadalīta 54 vienībās. Bijušajā kungu namā tika ierīkoti dzīvokļi, padomju laikā arī kolhoza „Cīņa” kantoris un kluba telpas, vēlāk, pēc pagasta nama nodegšanas līdz pat 1995. gada februārim, Ķoņu ciema padome.
Negantie velni
Senos laikos Ķoņu muižas rijā bijis ļoti daudz velnu. Rudeņos, kad rijā žāvējusies labība, muižkungam naktīs uz riju rijniekiem līdz vienmēr bijis jāsūta puisis, jo tad, kad rijnieks gājis viens, velni to spīdzinājuši. (Valmieras novada teikas. Valmiera, 1999.)
Ķoņu dzirnavas
Celtas (1872.) pie Rūjas upes Ķoņu ūdensdzirnavas ar vilnas kārstuvi un vērptuvi. Te jūtama burtiski gaisā virmojošā pagātnes duna, jo mūsdienās apmeklētāju atzinību izpelnījušās ar saglabātajām unikālajām autentiskajām iekārtām un iespēju aplūkot dzirnavas darbībā. Vienlaikus aplūkojams gan graudu malšanas process, kad labība starp akmeņiem pārtop baltos miltos, gan vilnas pārstādes ceļš, kurā aitas vilna tiek plucināta, kārsta un vērpta ar 19. gs. Vācijā iegādātām mašīnām. Tām Latvijā citur vairs nav analogu! Apskatāma arī atjaunotā nelielā elektrostacija, līdzās divstāvu koka dzirnavu ēkai un dīķim.Kas zina, varbūt tieši tajās mīt kāds no senajiem dzirnavu vīriņiem? Gribi pārbaudīt savu drosmi – atbrauc!
Ingrīda Zīriņa - Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja