Jeru muiža

Muižas – Rūjas upes kreisajā krastā, iepretim senajam Rūjienas pilskalnam, mūžs mērāms jau gandrīz 500 gadu garumā. Tālajā sešpadsmitā gadsimta sākumā (1529.) ordeņa mestrs vācu tautības pilsonim Ridigeram Zeieram izlēņoja pusi arkla zemes. Vīrs bijis ne no biklajiem, jo sievās ņēmis ne vien turīgā Dreiena ( Dreyen ) meitu, bet pūra tiesā, savām zemēm pievienojis vēl laulībā iegūto sievastēva muižu Dreyenhof . Izveidojot jaunu muižu uz Mogger zemnieku ciema zemēm, - radās vēlākie Jeri! Livonijas karam beidzoties, piederību tā visticamāk, mainījusi divreiz: (1585.) nonākot Polijas, bet pēc (1621.) Zviedrijas karaļa valdījumā. Karus pārdzīvoja abas muižiņas - Jeru un Albrehta fon Drevena, jo minētas 1624. gada zemes revīzijā. Domājams, ka jau pirms 1629.gada kā iegātnis atnāca zviedru armijas majors Gordians ( Gordian ), bet no (1638.) saimniekoja viņa dēls Hermanis. Toreizējais zemes lielums gan visai pieticīgs, tikai 1,63 arkli. Pārdesmit gadus vēlāk, (1673.) muižai jau cits īpašnieks - Martins Šulcs ( Schoultz ). Muižu redukcijas laikā (1690.) to nereducēja, atstājot lietošanā Šulcu ģimenei, bet apstrādājamās zemes lielums notaksēts uz 1,75 vecajiem jeb 4 jaunajiem arkliem.

Postošais Ziemeļu karš pārdzīvots ar neražas un mēra gadiem, jo (1711.) Rūjienas draudzei piederošajā Seyershof - dzīvi vairs tikai 41 zemnieki, bet miruši 126. Arī apsaimniekoto arklu skaits no 4 sarucis uz 1 3/8 arkliem. Jāpaskaidro, ka apzīmējumu „arkls” kā vērtības mēru attiecināja uz zemi, kuru apstrādāja ar zirgu, spīļarklu vai ecēšām. Vēlāk, jau 17. gs., - par arklu dēvēja zemi, kura īpašniekam nodevās un klaušās devusi 60 dālderu ienākumu gadā. Astoņpadsmitajā gadsimtā muižas īpašnieki mainīsies gluži kā raibā virtenē: (1725.) īpašumu iegādājās zviedru kapteiņa Ulriha Johana fon Brimmera ( Ulrich Johann von Brümmer) atraitne Anna Magdalēne kopā ar Zviedrijā dienējošo dēlu Engelbrehtu Vilhelmu fon Brimmeru. Minētās kundzes meitu Annu Magdalēnu savulaik pie altāra vedis neviens cits, kā drošsirdīgs karavīrs no plašās fon Zīversu dzimtas Rēveles atzara – pilsoņa Joahima fon Zīversa vecākais dēls, Zviedrijas armijas majors Kristians Peters (1761- pēc 1729). Dzīvesvietas izvēle fon Zīversa sievasmāti atveda uz tālo Vidzemi. Jeru muižkundze nomira 1737. gadā, sasniedzot tiem laikiem ļoti cienījamu vecumu - astoņdesmit četrus gadus. Apglabāta Rūjienas baznīcas kapenēs. Vēlāk, (1754.) pīšļus pārveda uz Matīšu baznīcu, kur nelaiķes mazmeita Anna Magdalēne (1710-1762), kopīgi ar vīru, savu brālēnu Joahimu Johannu ierīkoja Bauņu muižā fon Zīversu dzimtas kapenes.

Nākamā arendatora fon Hanenfelda uzvārds ( Jacob Christian von Hannefeldt; no 1745. ) pirmoreiz parādās Rūjienas vācu draudzes reģistra ierakstā (1741.), kur lasāms par Jakoba Kristiāna ar viņa laulātās draudzenes Magdalēnes Barbaras fon Hanenfeldes, dzimušas fon Brimmer, pirmdzimtā dēliņa Paula Vilhelma kristībām. Uz dievnamu ceļš būs jāmēro vairākkārt, jo (1742.) pasaulē nāca otrs dēls Karls Gustavs, bet (1743.) meitiņa Kristīna Jakobīne. Pavisam īsu laiku (līdz 1749.) muižā uzturējās asesors Heinrihs Johans fon Levis ( Heinrich Johann von Löwis ). Arī kundze Anna Jakobīne fon Levis, dzimusi fon Taube un trīs meitas - Kristīne Luīze (1745.), dvīnītes Ģertrūde Elizabete un Regīna Eleonora (1747.). Tajā pašā gadā fon Levisu ģimeni nomainījusi enerģiska dāma. Kapteiņa atraitne Anna Margareta fon Berga, dzimusi fon Manteifele ( Frau Capitainin Anna Margareth von Berg, geboren von Manteuffel ). Kādā no kapteiņa fon Derfeldena viesošanās reizēm, ciemojoties, nolūkota līgaviņa, vecās kundzes krustmeita! Jaunie salaulājās Rūjienā (1751.) un pēc laulībām Bernhards Heinrihs Johans fon Derfeldens ( Bernhard Heinrich Johann von Derffelden) un Agnese Sofija, muižnieka Magnusa Melhiora fon Šteina meita, pārmaiņus uzturējās gan Jeros, gan Karksi - fon Derfeldenu dzimtas īpašumos Igaunijā. Ģimene ātri sakuploja. Piedzima seši mazuļi. Četras meitas un divi dēli: Agnese Margareta (1752.), Elizabete Marija (1753.), Katarīna Reinholdīna (1755.-1760.), Georgs Karls Heinrihs (1762.-1763.), Sofija Luīze (1765.-1769.), Karls Johans Gustavs (1769.).

Savā īpašumā muižu majors fon Derfeldens iegādājās 1767.gadā. Par tās finansiālo ienesīgumu nācās krietni papūlēties, jo (1782.) uzrādītā apstrādājamās zemes kopplatība vēl arvien visai maza, tikai 2 ¾ arkli; ar 12 zemnieku sētām un 156 zemniekiem. Muižkunga ģimenē dzīvojis arī brīvlaists zemnieks no Maskavas! Labu peļņu fon Derfeldeniem nesa trīs krogi, kuros patērēja vietējā degvīna dedzinātavā saražoto produkciju. 1786. gadā nomira Seyershof vecais īpašnieks fon Derfeldens. Sasniedzot pilngadību, muižu mantoja dēls - majors Karls Johans Gustavs ( Carl Johann Gustav von Derffelden). Nākotnes plānos, turpināt tēva uzsāktos pārkārtojumus un nodarboties ar lauksaimniecību, neietilpa. Izeja tika rasta, (1793.) Jerus pārdodot majoram Reinholdam fon Engelhartam ( Major von Engelhardt) par 27 000 sudraba rubļiem. Saimniekoja fon Engelharts nepilnus piecus gadus. Īpašums nedeva cerētos finansiālos ienākumus un (1798.) par 28 000 sudraba rubļiem nopirka majors Karls Ādolfs fon Zīverss ( Carl Adolph fon Sivers; 1763.-1830) . Rencēnu muižas īpašnieka, Krievijas armijas majora un Eisekilas muižas (Igaunijā) īpašnieka Frīdriha Vilhelma Zīversa (1748-1823) brālis. Karla Ādolfa un Sofijas Katarīnas fon Zīversas, dzimušas Stegmann, laulībā prieku ienesa mazās trejmeitiņas – Emīlija Kristīne Elizabete (1800.), Šarlote Vilhelmīne Elizabete (1803.) un Žanete Šarlote (1804.). Tomēr arī fon Zīverss nesaimniekoja mūžīgi un (1820.) Seyershof iegādājās bijušais dienesta biedrs, atvaļinātais majors fon Levis ( Major von Löwis ). Pārdošanas līgumā ietilpa dzīvojamās kungu mājas, saimniecības ēkas, zeme – 2,75 arklu kopplatībā un paliela saime, sastāvoša no 99 vīriešiem un 99 sievietēm.

No 1857. gada muižas saimniecības groži atkal enerģiskas dāmas rokās, jo Seyershof iegādājās Karolīne fon Šterna ( Caroline von Stern ). Par savām mājām muižu sauks viņas dēls Roberts un mazdēls Aksels. Pēc I. pasaules kara, Latvijas agrārās reformas laikā, atsavināja arī nelielo Jeru muižu (1923.). Platību - 1149,9 hektāru sadalīja divdesmit septiņās jaunsaimniecībās, bet pašu muižas centru atstāja Aksela Šterna lietošanā. Pēdējā tā īpašniece Rita Valdess repatriējās uz Vāciju (1939.). Pēc II. pasaules kara, padomju režīma gados, bijušajā muižas kungu namā darbojās Jeru ciema padome, bibliotēka un tautas nams.

Ingrīda Zīriņa - Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja