Eriņu muiža
Nepilnus divus kilometrus no Rūjienas centra atrodas bijusī Eriņu muiža - Heringshof . Pēc vēsturnieka E. Dunsdorfa ziņām – jau Livonijas ordeņvalsts laikos senāko muižu nodibinājis Stakelbergs ( Stakhelberg) , pēc (1503.) Pēteris Korfs ( Peter Korf ), bet poļu laikos (pēc 1561.) – valdījis Markovskis ( Markowzki ). Tagadējo muižu dibinājis 1571.gadā Johans Hērings ( Johann Hering ). Viņa dzimtas ģerbonī bijusi attēlota siļķe (vāciski Hering) un vēlāk no dzimtas uzvārda latvieši izveidojuši nosaukumu Erini! Pēc Heringa muižu pārvaldījusi Georga Fītinghofa atraitne (no 1599.; Wittwe George Vietinghoff ), bet zviedru laikos līdz 1690. gadam – te saimnieko pirmā muižnieka pēctecis Karls Stakelbergs ( Carl Stakhelberg). Muižu nereducē, atstājot dzimtas lietošanā. Tās lielums notaksēts uz 1,3 vecajiem un 3,38 jaunajiem arkliem. Pēc Ziemeļu kara (1700-1721), (1711.) draudzes reģistrā uzskaitīti muižai piederošie 63 dzīvie un 34 mirušie zemnieki; apsaimniekoto arklu skaits sarucis par trešdaļu, tikai vairs nieka 1 ½ arkla. 1722. gadā landmaršals Vilhelms fon Bergs pārdod Eriņus kopā ar Šādes muižu par 2700 valsts dālderiem Reinholdam Frīdriham fon Taubem. Minētā muižnieka dēls Gustavs fon Taube pārdesmit gadus vēlāk, (1745.) iegūst vairāksolīšanā par 2000 valsts dālderiem īpašumā arī netālo Hesses muižiņu un nu fon Taubes ģimenei piederēja visas trīs muižas. 1761. gadā G. V. fon Taube pārdeva muižas par 12 000 dālderiem Annai Sofijai Katrīnai fon Haudringai, no kuras tās (1781.) atpirka Rīgas Lielās ģildes vecākais, Naukšēnu muižas īpašnieks - Ādams Heinrihs fon Grote ( Adam Heinrich von Grote;1735-1817 ). Fon Grotu ģimenes īpašumā muižas palika līdz 1885. gadam, kad Frīdriha fon Grotes meita Izabella fon Stēla tālāk tās pārdod savam „ieprecētājam” radam Edgaram Armitstedam, - par krietnu summiņu 92 000 sudraba rubļiem. Eriņi piederēs viņam līdz pat 1919. gada beigām, kad tos pārņēma valsts.No Armitsteda (1888.) Rūjienas draudze atpērk no muižas zemes gabalu kapsētas ierīkošanai. Saņemtie līdzekļi veiksmīgi ieguldīti finansu vērtspapīros un (1900.) celtajā siernīcā, kas nesusi labu papildus peļņu, līdzīgi kā radiem Naukšēnos. Latvijas brīvvalsts pirmajos gados muiža darbojās kā valsts saimniecība uz 502 pūrvietām aramzemes; (1921.) lielāko kustāmā inventāra daļu uzticēta pilnvarniekam, Oleru baronam Edgaram fon Krīdeneram. Gadu vēlāk, (1922.) atsavināto Eriņu muižas centra daļu ar ēkām un 60 ha zemi nodeva Izglītības ministrijas rīcībā, kura savukārt tālāk to piešķīra Rūjienas vidusskolai. Direktora dzīvoklis bijis ierīkots vienā no bijušajām muižas kalpotāju ēkām, bet mājas otrā galā dzīvojis skolas dārznieks. Uzceļot jauno Rūjienas ģimnāzijas ēku 1931.g. rudenī, visas klases izvietoja tur un uz Eriņu muižu pārcelts skolas internāts, kur darbojies līdz pat 1950.-to gadu vidum.
Mantojums
1995. gada Eiropas kultūras mantojuma dienu laikā Valmieras rajona muižu arhitektūru pārstāvēja Eriņu muižas kungu māja - vienstāva koka ēka ar mansarda jumtu, asimetrisku fasādes plānojumu; divām verandām. Fasādes veidotas kā mākslinieciski koka konstrukcijas, kuras papildina tā saucamie mežģīņu rotājumi. Vērtīgākā interjera detaļa – vestibila koka kāpņu margas ar lilijas ziedu motīviem.
Izteikts pieņēmums, ka kungu māja sākta būvēt 18. gs. 2. pusē, bet savu patreizējo izskatu ieguvusi 1840. gadā, kad tā piederēja fon Grotu dzimtai (cēlis būvmeistars F. G. Glēzers). Laika gaitā ēka pārbūvēta. Par kādreizējo greznību liecinājis vien marmora kamīns no 19. gs. sākuma, kurš 1971. gadā pārvests uz Mežotnes pili. Saglabājušies arī daži agrīnā klasicisma jumta logi. Deviņpadsmitā gadsimta beigās Heringshof ieguva tā saucamos „vasarnīcu” stila pārveidojumus : greznus, ar siluetgriezumiem rotātus lieveņus, dekoratīvi izveidotus spāru galus. Padomju režīma gados daudzie Eriņu iemītnieki, protams, nenovērtēja, cik vēsturiski skaistā dzīvo, jo arī no kādreizējā (19. gs. 1. pusē) iekoptā ainavu parka bija palikušas vairs tikai atmiņas...
Ingrīda Zīriņa - Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja