Endzeles muiža
Henzel – Enzel... Gluži kā bērnu skaitāmais pantiņš skan nelielās muižas nosaukums, kuras vārds saistāms ar tās kādreizējo īpašnieku Henzelam. Henselshof ietilpa Rūjienas draudzē, bet līdz tuvākajai kaimiņmuižai - Rūjienas Lielajai muižai ( Ruien Groshof ) bija mērojamas vien nieka trīs verstis!
Pirmo reizi toreizējā Sudna minēta sešpadsmitā gadsimtā. Livonijas kara laikā krievu karaspēkam (1560.) sagraujot Rūjienas pili, pusmuižiņa bijusi tolaik vien tikai ciems ar dažiem brīviem zemes gabaliem un diviem zemniekiem. Zeme izlēņota vācu tautības pilsonim Blankam ( Blanke ) muižas ierīkošanai, kurš centās pamazām Sudnu paplašināt. Blakus zemes īpašuma (nākamās Endzeles muižas) pārvaldītājs poļu laikos - kapteinis Andreass Kunkerjans ( Kuncherjan ). Kapteiņa meitai apprecoties ar Anselmu Koti, sauktu Henzeli ( Hensel ), muižu ieguva nosaukumu Hensels Guth. Vēsturnieka E. Dunsdorfa pētījumā „Lielvidzemes kartes 17. un 18. gadsimtenī” (Melnburna,1986.) Kunkerjana znots Kote, minēts gan kā Henzels, gan kā Kotlics ( Kothlitz ). Kungam ar trim uzvārdiem muiža, piederējusi arī poļu – zviedru kara darbības laikā (līdz 1621.) un īsu brīdi Hensels Guth ietilpusi Rūjienas stārastijā. Vidzemē nostiprinoties uzvarētājiem - zviedriem, mainījās arī ne vien muižas nosaukums, bet arī īpašnieki. Abas muižas Sudnu un Endzeli (1624.) apvienoja vienā.
Par uzticamu un ilggadīgu kara dienestu Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs (1631.) Endzeli un Virķēnus piešķīra savas armijas jātnieku leitnantam Mihaelam Engelhartam ( Michael Engelhard) ! Hensels Guth un Würken zemju kopējā platība līdz 1690. gadam nebija liela. Kopā tikai 4,88 arkli. Abas muižas lēņa īpašumā mantoja viņa dēls, dzimtas vārda nesējs majors Mihaels Engelharts ( 1678 – 1730 ). Karaļa Kārļa XI (1660.-1697.) uzsāktajā (1680.) agrārās reformas - muižu redukcijas laikā, Hensels Guth reducēja valsts īpašumā, apstiprinot kroņa muižas statusu (1690.). Izmantojamo zemju lielumu notaksēja uz 1,19 vecajiem un 4,13 jaunajiem arkliem. Mihaela dēlam Johanam Antonam jāpārdzīvo grūti laiki. Smagā politiskā un finansiālā situācija vēl ilgi neļāva saimniekot ar peļņu. Neziņa un bailes. Mēris. Postošais Ziemeļu karš atstājis pavisam maz darba spējīgu gados jaunāku zemnieku, bet nu pierastās zviedru valdīšanas vietā uzticība jāzvēr Krievijas valdniekiem!
18. gadsimta sākumā, (1740.) muiža restituēta un atgriezta Engelhartu ģimenes lietošanā. Ieraksts Rūjienas luterāņu vācu draudzes reģistrā (1765.) liecina par Virķēnu un Endzeles jaunā muižkunga Mihaela Johana ( Rittmeister Michael Johann von Engelhardt) laulībām ar savu māsīcu - Mariju Vilhelmīni, Ķeizariskās Augstības Justīcijas kolēģijas padomnieka fon Engelharta meitu ( Fröilen Maria Wilhelmine von Engelhardt). Dzimtkundze Marija Vilhelmīne, pēc vīra nāves, otro reizi laulībā nestājās. Atraitne saimniekoja ar „stingru roku”, jo muižai tolaik piederēja (1782.) 4 5/8 arkli zemes, 14 zemnieku sētas, viens krogs, viena pusmuiža un 181 zemnieks. Astoņdesmit astoņi vīri un deviņdesmit trīs sievas. Pašā muižā kalpoja tikai 22 „dvēseles”. Lai uzlabotu ekonomisko situāciju, dažus gadus vēlāk, (1795.) izveidoja vēl divas jaunas zemnieku sētas, bet viena zemnieku sētu pārvērta par pusmuižu. Vienmēr gaidītas rimtajā lauku dzīvē pārmaiņas. Un, ja vēl tāds notikums kā divkāršas radu laulības! Marijas Vilhelmīnes meita - Katarīna Eleonora Beātes jaunkundze posās kāzām (1791.) ar savu brālēnu Johanu Vilhelmu fon Engelhartu ( Rittmeister Johann Wilhelm von Engelhardt ) no Oleru muižas nama.
Arī deviņpadsmitā gadsimta pirmā puse (līdz 1840.) paiet zem Engelhartu dzimtas zīmes. Pēdējais no tiem – artilērijas leitnants, bet civilajā dzīvē - asesors Vilhelms fon Engelharts ( Wilhelm von Engelhardt). Viņa kolēģimKarlamTeodoramfon Krīdeneram ( Carl Theodor von Krüdener ) iegādājoties savā īpašumā Henselshof , lauksaimniecībā izmantojamās muižas zemes kopplatība notaksēta uz 4,63 arkliem. Tiesu asesors ar kundzi, baronesi Elizabeti (Elīzi) Doroteju fon Krīdeneri, dzimušu fon Nīmani ( Elisabeth Eliβ Dorothea, geboren von Nimann ) un bērniem, lielāko daļu laika pavadīja Oleru namā. 1864. gadā uzsāka abu muižu - Endzeles un Oleru īpašnieka, barona Karla Teodora fon Krīdenera mantojuma dalīšanu: par mantiniekiem kļuva atraitne Elīze fon Krīdenera, dēli Karls Magnuss, Voldemārs Gustavs, meitas Anna Elizabete, Berta Jūlija, Līna Beāta. Gadu iepriekš (1863.) miris Krīdeneru nepilngadīgais dēls Hermanis. Pilngadību vēl nebija sasniegusi pastarīte Marija Luīze (dzim. 1849.). Hensels Guth mantojumā saņēma vidējais dēls - Voldemārs Gustavs fon Krīdeners par 60 000 rubļiem. Endzeles muižas kungu namu ar torni un dažādiem fasādes rotājumiem, pat uz konsolēm novietotām skulptūrām, barons fon Krīdeners uzcēla tikai 1880. gadā. Elegantajā ķieģeļu ēkas arhitektūrā dominēja neogotiskie motīvi.
Pēc Latvijas agrārreformas 1920. gadā Endzeles muižas zemes līdz ar divām mazajām pusmuižiņām atsavināja. Visas trīs ieskaitīja valsts zemes fondā, sadalot 736 hektārus 44 vienībās. Agrākajā kungu mājā (1922.) izvietoja pagasta 6. klasīgo pamatskolu. Pati ēka ar vairākiem pārveidojumiem saglabājusies līdz mūsu dienām. Skaistajam un staltajam namam – labi un rūpīgi saimnieki, jo tajā joprojām mājvietu radusi Jeru skola! Apskatāmi arī nozīmīgi vietējās arhitektūras objekti kādreizējās Endzeles muižas pārvaldnieka māja, magazīna, kalte un smēde.
Ingrīda Zīriņa - Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja