Dīķeru (Dūķeru) muiža

Rūjas upes labajā krastā jau tālajos Livonijas ordeņa laikos, piecpadsmitā gadsimta sākumā minēta vieta ar gardu nosaukumu Puderküll – putras ciems ! Tulkojumā no igauņu valodas puder (putra), bet külla (ciems). Kā pirmais no lēņa muižas kungiem minēts vācu tautības īpašnieks Herings jeb Henings ( Hering oder Henning ), bet pēc 1561. gada tā pārgājusi poļa Merčejevska ( Mierczyewsky ) valdījumā. Īsi pirms gadsimtu mijas, (1592.) Puderküll Hof pārdota tālāk Dīkeram (Dühker), pēc kura uzvārda tā vēlāk dēvēta par Dīķeru muižu.

Kad Vidzemi iekaroja zviedri (1622.), Puderküll - armijas kaprāļa Johana Dīkera ( Johann Dükher ) valdījumā. Dzimtas lietošanā atstāta arī pēc 1690. gada muižu redukcijas ar 2,75 vecajiem un 6,5 jaunajiem arkliem. Pēc Lielā Ziemeļu kara (1700-1721), nelielā muižiņai izdodas nodrošināt sevi ar pašu nepieciešamāko un pārdzīvot grūtos laikus. Īpašnieki Puderküll Hof gan turpmākajos gados mainās: 1758.g. Karls fon Patkuls ( Carl von Patkull ), no 1776. g. Ādams fon Grote ( Adam von Grote ), no 1804.-1821. g. fon Otingenu dzimtas īpašumā ( von Oettingen ). Deviņpadsmitā gadsimta sākumā zemju lielums notaksēts uz 7,88 arkliem, bet muižas saimē tolaik bijuši skaitāmi 110 vīru un 161 sievas. Fon Otingenu īpašumu nopērk galma padomnieks fon Cimmermans ( von Zimmermann ), bet 1835. gadā – Karls Petersens ( Carl Petersenn ). No (1840.) fon Mezenkampfu laiks: pirmais no viņiem Karls fon Menzenkampfs ( Carl von Mensenkampff ), Ķoņu ( Königshof) īpašnieks. Muižas atradās pavisam tuvu viena otrai, un šis faktors veicināja to racionālu apsaimniekošanu. Karla dēls, mantinieks Ādolfs Vilhelms Ernsts ( Adolf Wilhelm Ernst von Mensenkampff; 1840 - 1887 ) turpināja tēva iesākto; mūsdienu izpratnē būtu salīdzināms ar veiksmīgu lauku uzņēmēju. fon Menzenkampfs uzcelta jaunā kungu māja ( 19. gs. 60. gadi ). Muižkungs Ernsts atbalstījis abu jaunizveidoto (1866.) Ķoņu un Dīķeru pagastu vēlmi skolot bērnus. Skolai un palīgēkām piešķirta zeme ap 13 hektāriem, uz kuras tad nu vēlāk lepni slējās (1868.) mūra nams! Gadiem ritot, lepnie dīķerieši lūko, kā tikt pašiem pie savas „gaismas” pils un ar muižas svētību saņemts zemes gabals celtniecībai. Patroneses Vilhelmīnes Marijas fon Menzenkampfa kundzes vārdā nosaukto Dīķeru „Marijas” pagastskolu iesvēta 1880. gada rudenī. Tā darbojās līdz pat 1916. gadam.

Izvēle

1887. gada rudens nogale ierasto ritējumu Püderküll Hof pārvērš saņemtā traģiska sēru vēsts. Tērbatā ( Dorpat ) tikai 47 gadu jauns miris Ernsts fon Menzenkampfs. Par tālākām muižas un tās iemītnieku likteņgaitām lasāms ģimenes sāgā „Muižnieka dēla bērnības atmiņas” („Menschen und Schicksale aus dem alten Livland”; Leipzig-Tilsit-Riga.1943.), kuru sarakstījis dēla dēls Ernsts Eduards fon Menzenkampfs (1895 -1945): „[..] kad 1887. gadā mira mans vecaistēvs, abi viņa dēli – mans tēvs Maksis un viņa jaunākais brālis Kārlis – vēl nebija pilngadīgi, un visi ģimenes īpašumi – Dīķeri, Ķoņi, Košķele un Kavaste pie Tērbatas – palika nedalīti manas vecmammas valdīšanā un lietošanā. Par ģimenes aizbildni un padomnieku nu kļuva vectēva vecākais brālis Džems ( James ) fon Menzenkampfs, Tarvastes pilsmuižas īpašnieks Tērbatas apriņķī. Krusttēvs bija studēts astronoms, laipns un aristokrātisks vīrs, taču lai nu kas, tikai ne komersants. Īpašumos tika pieņemti visādi nomnieki, pilnvarotie un pārvaldnieki, un sekas, kā jau parasti šādos gadījumos, bija ne vienmēr labvēlīgas. Svaiņa padomam sekodama, vecmamma beidzot pārdeva attālu no citiem īpašumiem esošo lielo Kavastes muižu. Gadsimtu mijā mans toreiz trīsdesmitgadīgais tēvs pārņēma savā saimniekošanā abus savstarpēji piegulošos dzimtas īpašumus – Ķoņu un Dīķeru muižas. Oficiāla mantojuma dalīšana pēc Vidzemes likumiem gan notika astoņus gadus vēlāk. Tēvs kļuva par Ķoņu īpašnieku, bet Dīķerus viņš pārdeva vecākajai māsai atraitnei Annai ( Anna Marie Johanna, dzimusi 1867.g. ) Zolotarevai ( Solotareff). Krusttēvs Kārlis saņēma skaisto Košķeli pie Burtnieku ezera. Pēc senas tradīcijas, vecākajam brālim bija tiesības novērtēt un dalīt, bet jaunākajam izvēlēties. Dēlu mantojuma daļa parasti bija divas reizes lielāka nekā meitām, kurām viņu „meitu daļu” izmaksāja skaidrā naudā vai nodrošināja ar obligācijām. Šajā gadījumā mans tēvs un krusttēvs Kārlis no kopējās mantas vērtības 297 721 rubļu kopsummā saņēma divas „dēlu daļas. [..] Vecmamma paturēja sev Dīķeru kungu namu ar parku, dārzu un saimniecības ēkas kā atraitnes daļu. Pēc tam, kad 19. gadsimta vidū no muižu zemēm atdalīja un zemniekiem par dzimtu pārdeva daļu zemes, Ķoņi ar saviem atlikušajiem 1438 ha, kā arī Dīķeri, vēl arvien bija divas skaistas, vidēji lielas lēņu muižas. Abām tām bija kopēja robeža, un muižu centri atradās nepilnus divus kilometrus viens no otra, kas ļoti veicināja to apsaimniekošanu. Arī lauksaimnieciskās priekšrocības teicamas – plašs noapaļots areāls, mežs neliels, bet labi kopts un saudzēts. Vārdu sakot, skaists īpašums, gan ne pilnīgi bez parādiem, tāpat bez ievērojamiem blakus uzņēmumiem, ja vien neskaita divas skaistas ūdens dzirnavas. Vecais spirta brūzis jau sen bija atkāpies spēcīgāku konkurentu priekšā un tā senajā celtnē ierīkota siernīca. Tad vēl zāģētava pašu saimniecības vajadzībām, bet kādreiz plaši izvērsto aitkopību bija nomainījusi lopkopība.”

Latvijas valsts agrārās reformas ietvaros (1920.) pārmaiņas skāra arī Annai Zolotarovai piederošo Dīķeru muižu. Platību – 598 hektārus, sadalīja 36 vienībās. Ar 1920./21.gadu muižas kungu namā ( pilī ) izvietoja Ķoņu pagastam piederošo „Ausekļu” I. pakāpes pamatskolu. Augšējā stāva sešās istabās dzīvoja paši fon Menzenkampfi, bet apakšējā stāva bijušajās 10 telpās, kuras tika pārveidotas par mācību klasēm, zinības apguva skolnieki. Ar (1924.) Centrālās zemes ierīcības komisijas lēmumu - visu bijušo kungu namu piešķīra sabiedrības vajadzībām un kādreizējiem īpašniekiem lietošanā atstāts vairs tikai muižas neatsavināmais centrs.

Ar izglītību darbu bija saistīta arī viena no fon Menzenkampfu dzimtas sievietēm, jo 1927.g. rudenī toreizējā Rūjienas vācu skolā kā skolotāja darbu uzsāk Irēne fon Menzenkampfa ( Irene von Mensenkampff ). Viņa bija cēlusies no Vācijas. Precējusies ar agrākās Dīķeru muižas baronu Menzenkampfu, kurš vēlāk kļuva par vācu avīzes „Rigasche Rundschau” galveno redaktoru. Abu laulība gan bija šķirta. Irēna ar diviem bērniem (Justusu un Ilzi) un vīramāti dzīvoja Dīķeru muižas bijušajā kalpu mājā, bet pa ziemu – īrētā dzīvoklītī Pārupē Rūjienā. 1935. gada vasarā šķirtā fon Menzenkampfa kundze ar abiem bērniem aizbrauca uz pastāvīgu dzīvi Vācijā. Lūk, - tāds ir stāsts par seno Dīķeru muižu, bet vecajā kungu namā joprojām atrodas Ķoņu pagasta pamatskola!

Muižas ozoli

Pie Dīķeru muižas aug astoņi ozoli. Tos stādījis kāds zviedrs zviedru laikos. Viņš iestādījis pavisam deviņus ozolus un teicis, ka, ja visi augšot, tad zviedri vēl reizi valdīšot pār Latviju. Bet astoņi vien ir auguši. Tātad zviedri pār Latviju vairs nevaldīs. (Valmieras novada teikas. Valmiera, 1999.)

Ingrīda Zīriņa - Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja