Arakstes muiža

Araksti ( Arrasthof , Arras eller Heriesmoise, Herkelshoff ) – kādreizējo Rūjienas pils novada muižu - piecpadsmitā gadsimta sākumā, Livonijas ordeņa laikos dibinājis kāds Stakelbergs (Stackelberg). Savulaik bijis izteikts pieņēmums, ka vārds „araks” nozīmējot –„reti apdzīvots”, jo 11. gadsimta beigās un 12, gadsimta sākumā novada ziemeļu daļā starp igauņu Sakalas zemi un Latviešu Tālavu pēc nemitīgām sadursmēm novads bijis galīgi izkauts un apaudzis ar lielu mežu. (Ziema G. Rūjienas novads. Rūjiena, 1999.)

Poļu laikos, (1562.) īpašums piešķirts vienam no slavenās un ietekmīgākās Lietuvas un Polijas lielkungu Radzivilu dzimtas pārstāvim – kancleram Nikolajam Radzivilam (1515-1565), kas to nodevis tālāk lietošanā savam tautietim Markovskim. ( Markowzki ). Vēlāk, zviedru valdīšanas gados, muiža piederēja Fellinam Albrehtam fon Bredenbaham (līdz 1628.) un atkal Stakelbergu dzimtai. Desmit gadus vēlāk, (1638.) kā muižas mantinieks uzrādīts Karls Stakelbergs ( Carl Stakhelbergh ), bet zemes lielums - 3,25 arkli.

Nav zināms, kādu apsvērumu mudināti, Stakelbergi, kuri te bija dzīvojuši vairākās paaudzēs, izlēma Araksti pārdot zviedru armijas rotmistram Reinholdam fon Lodem (1676.). Mantiniekam – muižkungam, majoram Rozenkampfam ( Major von Rosenkampf ), ar 3,75 vecajiem un 6,38 jaunajiem arkliem (1690.) nākamie gadi satraukuma pilni, - neziņa par īpašuma likteni. Veiksme bijušā karavīra pusē, Araksti nereducēja. Ģimenei tā piederēja līdz pat 1767. gadam, kad asesors Reinholds Johans fon Rozenkampfs muižu pārdeva baronam Eberhardam Gustavam Possem ( Baron Posse; līdz 1794 .). Mantinieks - brāļa dēls Gustavs Posse jau pēc gada (1795.) to pārdeva tālāk Heinriham fon Anrepam ( Heinrich von Anrep ). Brālis, majors Otto Johans kalpoja militārajā dienestā un sakarus ar dzimtajām vietām uzturēja iespēju robežās, reizi dažos gados ciemojoties Rūjienas pusē.

19. gadsimta sākums atnāca ar fon Strīku dzimtu ( von Stryck ): (1802.) mantojumā muižu ieguva leitnants Bernhards Heinrichs fon Strīks. 1820. gadā apriņķa kapteinim fon Strīkam ( Kreishauptmann B.H. von Stryck ) piederēja jau 8,13 arkli zemes un liela saime, tā saucamās „dvēseles” (dzimtcilvēki). 245 vīrieši un 253 sievietes. Strīku jaunkundzes, Anna Doroteja Henriete un Eleonora Elizabete Vilhelmīne, savulaik bijušas izslavētas kā izcilas skaistules! Vairāk gan paveicās Eleonorai, kuras izredzētais, - atvaļinātais leitnants, asesors Vilhelms fon Engelharts, nāca no Vidzemē zināmo Engelhartu dzimtas, Oleru muižas (līdz 1836.) īpašniekiem.

Otrās māsa ar laulāto draugu - Rubenes draudzes mācītāja Heinriha Vilhelma Adolfi ( Adolphi; 1768.-1771. ) dēlu Jakobu Heinrihu Adolfi, labprāt uzturējās tēva mājās. Priecīgi notikumi vienmēr kopā svinēti abās ģimenēs: Adolfi meitiņas Elizabetes Margaretas Dorotejas (1806.) un Otīlijas Vilhelmīnas (1810.), gan jaunā fon Engelhartu mantinieka Bernharda Voldemāra Georga (1808.) kristības.

Viesojoties kādreizējā brāļa īpašumā, pat Otto Johans fon Anreps ar kundzi Eleonoru, dzimušu fon Ferzenu (von Ferzen), savulaik šūpulī „atradis” stārķa veltes – dēliņus Johanu Teodoru (1804.) un Otto Heinrihu Robertu (1805.) !

Fon Strīku ģimene muižu pārvaldīja piecās paaudzēs. Pēdējais no tiem - landrāts Harijs fon Strīks, kurš I. pasaules kara laikā, 1915. gadā uzturējies Arakstē. Agrārās reformas laikā, (1922.) muižu atsavināja. Kungu namā izvietoja I. pakāpes pamatskolu, bet bijušo centru iznomāja.

1944. gada rudenī, vecais kungu nams dedzis, vēlāk kolhozu laikos atjaunots. Izmantots kā klubs ar 200 skatītāju vietām un skatuvi. Pēc 1989. gada, kad Lodes centrā sācis darboties jaunais kultūras nams, klubs savu nozīmi zaudēja, bet no kādreizējā muižas kompleksa saglabājušās vairs tikai atsevišķas dzīvojamās un saimniecības ēku (celta 19. gadsimta 1. pusē), kā arī parks, kurā apskatāms akmens ar romantisku nosaukumu – Mīlestības akmens!

Ingrīda Zīriņa - Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja