Rūjienas mācītājmuiža

Rūjienas baznīca celta 13.gs. (1259.-1263.) reizē ar ordeņa pili ordeņa mestra Burharda fon Bornhusena valdīšanas laikā. Iespējams, ka tad pat būvēta vieta, kur dzīvot mācītājam.

Zināmie mācītāji, kas kalpojuši Rūjienas baznīcā:

Katoļu laikā- M. Konrad Simonis līdz 1499.gadam, Christian Baumhauer līdz 1503.gadam.

Luterāņu mācītāji- Vicke David (1552.-1598.), Pletz Gerhard (1598.), Hafwer Christoph (1623.-1628.), Klinschmit Christoph (1628.-1669.), Schnee Michael (1706.-1710.), Weller Adam (1710.), Buchman Johannes Friedrich (1711.-1740.), Shulinus Carl Vollrath (1740.-1785.), Bergmann Gustav (1785.-1814.), Bergmann Bejamin (1814.-1842.), Bergmann Richard (1842.-1878.), Bergmann Eduard (1878.-1889.g).

1881.gadā draudzi sadalīja divās daļās- Rūjienas Dienvidu draudzē un Rūjienas Ziemeļu draudzē. Dienvidu draudzes pārziņā bijušas šādas apdzīvotas vietas: Endzele, Eriņi, Naukšēni, Nurmi, Oleri, Paipusi, Rūjienas Lielā muiža, Juratas, Jeri un Virķēni. Draudzes mācītājmuižai bija 300 pūrvietas muižas zemes un 72 pūrvietas zemnieku zemes.

Ziemeļu draudzes pārziņā bija: Arakste, Ipiķi, Ķoņi, Lode, Plāteri, Dīķeri, Terneja. Mācītājmuižai bija 529 pūrvietas zemnieku zemes, muižas zemju nav. Ziemeļdraudzes mācītāji dzīvoja Upes ielas mācītāja mājā.

Mācītājmuižā turpina saimniekot Dienviddraudzes mācītāji: Bērs Kārlis (1892.-1914.), Bahs Hermanis (1921.-1941.), Kampe Leo (1939.-1944.), Plīkšs Eduards (1941.- 1967.)

1936.gada 17. jūlijā “Rūjienas Vēstnesis” raksta: “Šogad paiet 200 gadi, kamēr sākta būvēt tagadējās Rūjienas Dienviddraudzes mācītāja ēka. Agrākā mācītāja māja 1704.gadā Ziemeļu kara laikā bija galīgi nopostīta. Kad 1711.gadā Rūjienā par dvēseļu ganu atnāca mācītājs Buhmans, viņš atrada priekšā pagaidu māju- vienu ēku, pēc viņa vārdiem “ar 1 istabu un 2 kambariem”, bez skursteņa un bez logiem, bez durvīm. Kas nemaz nav turējusi siltumu un kurā tam nācies izmitināties kopā līdz ar kalpotājiem un gājējiem. Buhmanis šajā pagaidu mītnē nodzīvojis 26 gadus, līdz 1736. gadam, kad jauno ēku sāka celt un nākošā gadā jau pabeidza.

Pēc 13 gadiem jaunās ēkas jumtam jau bija nepieciešams pamatīgs remonts. Tad draudzes saimnieki- Rūjienas, Ķoņu, Ipiķu, Idus un Ķirbenu pagastu iedzīvotāji labprātīgi uzņēmušies jumta izlabošanu, nopirkuši pusbirkavu dzelzs un no dzelzs likuši izkalt naglas. Lielajā jumta labošanas darbā bez citiem materiāliem izlietots arī jaunas lubas un 1500 tāsis. Pats darbs izvests tam laikam ātrā tempā- 12 dienās, proti, no 1750.g. 18.-30. jūnijam.

Ziemeļu kara laikā bez citiem kara postījumiem rūjienieši pieredzēja kazaku briesmu darbu, kad tie dievkalpojuma laikā ielauzās baznīcā, norāva no altāra prāvestu mācītāju Šnē, izveda ārā un visu ļaužu klātbūtnē pakāra to pie baznīcas kādā priedē. Liktenim pēc vairāk nekā 200 gadiem patikās atkal kazakus novest pie šīs priede. 1916.gadā jau nokaltušu, kazaki to nozāģēja. Kādreiz šajā priedē bija iespēris zibens un tā sāka degt, bet piesteidzās Rūjienas ugunsdzēsēji, kas uguni nodzēsa.

Šogad var atzīmēt arī 55 gadus, kopš Rūjienas draudzes sadalīšanas Dienvidu un Ziemeļu draudzēs. 1880. gada janvārī ģenerālkonsistorijaPēterpilī jau dalīšanu bija izlēmusi, bet pati dalīšana notika nākošajā -1881.gadā. 1882.gadā atnāca pirmais Ziemeļdraudzes mācītājs Mārtiņš Gustavs Grosbergs. Dienvidu draudzē tajā laikā mācītājs bija Eduards Bergmans. Pirms draudžu sadalīšanās kopējā draudzē skaitījušies pāri par 20 000 dvēseļu.

Mācītājmuižas ēka, armijām mainoties, nodega 1944.gada 23.septembrī.

Līga Siliņa

Daces Plīkšas kursa darbs un 1936.gada 17.jūlija “Rūjienas Vēstnesis”