Oleru muiža
Arī šīs senās muižas aizsākums meklējams Livonijas laikos: toreizējais ordeņa mestrs Vilhelms Firstenbergs ( Wilhelm Fürstenberg ) aizņēmies (1534.) lielu summu – 1500 marku no vācu tautības pilsoņa Johana Šungela ( Johann Schungel ). Pateicībā par dāsno aizdevumu, mestrs izlēņojis viņam piecas zemnieku mājas ar vienu arklu zemes pie ezera. Tā nu uz šīm māju vietām Henzels ( Hensel ) ierīkoja lopu muižiņu ar četrām zemnieku sētām.. Rūjienas Lielās muižas revīzijas laikā (1638.), konstatēts, ka muižiņā dzīvo zemnieki un tā pievienota Endzeles muižai.
Olershof un tās apkārtne pirmoreiz iezīmēta zviedru mērnieku (1683.) sastādītajā kartē. Ietilpusi Rūjienas draudzē. Kā Oleru īpašnieks minēts mums jau zināmais Hensels Guth muižkungs, zviedru armijas leitnants H. Mihaels Engelharts. Muižas pārvaldījumā - četrpadsmit zemnieku mājas līdz ar zemi un Stiļļu pusmuižu. Dažus gadus vēlāk, (1688.) arklu revīzijā uzrādīti 2 5/8 arkli, astoņpadsmit zemnieku mājas, viena muižiņa – Muči, bet ļaudis saskaitīti kopā pavisam 123 cilvēki!
Līdz ar Hensels Guth un Würken, arī Olershof mantoja viņa dēls, dzimtas vārda nesējs majors Mihaels Engelharts ( 1678 – 1730 ). Karaļa Kārļa XI (1660.-1697.) uzsāktajā (1680.) agrārās reformas - muižu redukcijas laikā, Oleru muižu reducēja valsts īpašumā, apstiprinot kroņa muižas statusu (1690.). Izmantojamo zemju lielumu notaksēja uz 1,19 vecajiem un 3,75 jaunajiem arkliem.
18. gadsimta sākumā, abas – Endzeli un Oleru muižu (1740.) restituēja un atgrieza Engelhartu ģimenes lietošanā. Fon Engelhartiem (1820.) uzmērītais Oleru apstrādājamās zemju lielums bijis 4 arkli, bet muižas saimē 156 vīrieši,132 sievietes. Saimnieko Virķēnu muižkungs, vecā Engelharta mazmazdēls, artilērijas leitnants, asesors Antons Johans fon Engelharts ( De r Herr Artillerie Lieutenant und Assesor Anton Johann von Engelhardt ). Ikdienas rūpes līdzēja dalīt laulātā draudzene Sofija Helēna ( Sophie Helena, geboren von Numers). Antons un Sofija varēja lepoties pat tiem laikiem kuplu atvašu pulciņu: meitiņām Hedvigu Sofiju Antoniju (1813.), Šarloti Amāliju Kristīni (1816.), Jūliju Henrieti (1818.), Johannu Karolīnu (1820.). Trīs dēli - Karls Gustavs Georgs (1811.), vēlākais Virķēnu ( Würken ) īpašnieks, Frīdrihs Vilhelms Roberts (1814) un pastarītis Leonhards Johans Antons (1825)!
Jāprecizē, ka biežāk Olershof īpašumā līdz (1836.) uzturējās Antona Johana fon Engelharta brālis - leitnants, asesors Vilhelms fon Engelharts ( Wilhelm von Engelhardt ) ar laulāto draudzeni. Eleonora Vilhelmīne Elizabete fon Strīka ( von Stryk ) un Vilhelms salaulājās Rūjienā (1808.). Taču Oleru muižā mazo soļiem vēl ilgi nebūs lemts skanēt. Jaunajiem Engelhartiem 1811. gada ziema pagāja bēdīgā gaisotnē, sērojot par novembrī dzimušo dēliņu Karlu Viljamu.
Oleru muižu (1836.) no kādreizējā tās īpašnieka fon Engelharta kopā ar daļu parāda atpērkot, pārņēma barons Karls Teodors fon Krīdeners ( Carl Theodor von Krüdener ). Ap 1840. gadu sāka veidoties arī Oleru miests. Barons solot zemi māju būvniecībai un saimniecības izveidei, piesaistīja dažādus no Vācijas atbraukušos amatniekus – mūrniekus, kalējus, jumiķus, podniekus, ādmiņus, kurpniekus. Līdz ar nelielajām mājiņām, olerieši tika arī pie sava kroga un vējdzirnavām. Līdz galam netika realizēta iecere, Olerus izveidot kā vācu amatnieku ciemata pārnesi, šeit Vidzemē. Sadalot barona fon Krīdenera atstāto mantojumu(1864.) Olershof saņēma vecākais dēlsKarls Magnuss fonKrīdeners . Īpašumunovērtējauz 90 000 rubļiem . Turpinot tēva iesākto, Karlam bija sava iecere – uzcelt fon Krīdeneru dzimtas namu.
Sapni par iespaidīgu dzimtas namu līdz galam neļāva realizēt Karlam Krīdeneram Vidzemes galma tiesas piespriestais viena gada ieslodzījums Daugavgrīvas cietoksnī par nelikumīgiem rīkojumiem Oleru muižā.... Pēc Krievijas ķeizara Aleksandra II kancelejas vēstules Vidzemes gubernatoram un tieslietu ministra personiskā rīkojuma K. Krīdeneru no ieslodzījuma atbrīvoja. (Par barona Krīdenera (Kruedener) lietu Pēterburgā, 1874. g. 2. III.; LVVA, 3. f., 5. apr., 1933. l., 2., 3. lp.).
Senākais muižas komplekss veidojies 18. gadsimtā. Sākotnēji tajā ietilpusi no koka celtā kungu māja ar saimniecības ēkām. Vēlākajā, 19. gadsimta beigu plānojuma centrā - (1880.) Oleru muižas nams, celts agrā klasicisma stilā. K ungu dzīvojamā māja būvēta pamatīgi, no akmeņiem. Ar holandiešu kārniņu jumtu, 14 dzīvojamām un 6 jumta istabām, virtuvi. Romantisku noskaņu ēkai piešķīruši logi ar lielajām rūtīm. Netālu no galvenās mājas atradies vecais kungu nams (ērberģis), klētis, siltumnīca, ledus pagrabs, staļļi, kalpu dzīvoklis. Plašajā muižas saimniecības kompleksā ietilpa vēl arī trīs pusmuižas, divas holandiešu tipa vējdzirnavas. Darbojās darvas tecinātava un ķieģeļceplis, bet (1887.) darbu uzsāka Oleru alus brūzis.
Ja ne I. pasaules karš, kas iezīmēja vecās iekārtas beigās: (1917.) politiskie notikumi Krievijā, Latvijas valsts proklamēšana (1918.) un agrārā reforma (1920.), muižkunga gods pienāktos Oleru jaunajam baronam Edgaram Krīdeneram. Trakulim un drosminiekam. Pirmā auto īpašniekam Rūjienas pusē. Tas nekas, ka vienkārša modeļa, ar koka ratiem un izskatījies vairāk pēc pasta karietes! Braucot vienmēr pats, sēdējis pie stūres. Arī pirmais auto satiksmes negadījums saistīts ar fon Krīdeneru. 1914. gadā tūlīt pēc Lieldienām - pie Rūjienas zirgu pasta stacijas kāda zemnieka zirgs nobijies no garām braucošā automobiļa un sācis trakot. Bijuši arī cietušie, bet lieta izmeklēta un nodota apriņķa miertiesnesim!
Valsts zemes fondā ieskaitīja Oleru muižas zemes līdz ar divām tās pusmuižām, kopējo platībā - 872 hektārus. Tos sadalīja 77 vienībās, bet pašā muižas ēkā ierīkoja 4. kl. skolu (no1922.). Skola te darbojās arī padomju režīma gados (līdz 1962.), pēc tam pārprofilēta par palīgskolu atpalikušajiem bērniem (līdz 70. gadu beigām).
Atdzimšana
1986. gada rudenī Rundāles pils muzeja darbinieki veicot izpēti Oleru muižā ( kungu mājā ), atklāja sienu gleznojumus. Izprotot to unikalitāti un, lai tos saglabātu, Oleru muižas kompleksam ierosināja piemērot republikas arhitektūras pieminekļa statusu. 1990. to gadu sākumā tika uzsākti Oleru muižas kompleksa atjaunošanas un restaurācijas darbi. Muižai ļoti veicās ar jaunajiem īpašniekiem: māksliniekiem - koktēlniekiem Kārli Zemīti, Didzi Maurīti un Jāni Cīruli. kas nodarbojās ar galdniekdarbiem, lai ātrāk atdzimtu skaistā muižas ēka. Bet savulaik nodibinātā SIA „Oleri” pārtapusi biedrībā „Oleru muiža”! Ugunsgrēkam (2000.) nodarot lielus postījumus, ēkas rekonstrukcijas darbi turpinās un tuvojas nobeigumam: apskatāma daļa no gleznojumiem ( 18. gs. beigas; Valsts nozīmes mākslas piemineklis) , kas tūrisma ceļvežos reizēm pat lepni nodēvēti kā izcili klasicisma glezniecības paraugi. Apskates vērts ir arī muižas parks! Vienmēr gaidīti, nu jau visā Vidzemē, izslavētie garīgās mūzikas koncerti.
Melnā dāma
Par Oleru muižas kungu namu saglabājušies dažādi nostāsti. Skolnieces, kuras trīsdesmitajos gados te mācījušās, stāstījušas, ka augšstāva verandā rūcot vērpjamais ratiņš, ka te redzēta parādība – skrien balta cūka ar sivēniem, ka nereti dzirdami soļi, ka pa telpām staigājot Melnā dāma. (Vidzemes novada teikas. Valmiera, 1999.)
Ingrīda Zīriņa - Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja