Nurmu muiža
Par Nurmu muižu ( nurm – igauniski – druva) dibināta domājams, ne vēlāk par 15. gadsimtu. Dažādos laikos dēvēta dažādi: Nurmis, Normeβhoff, Nurmishof .
Livonijas ordeņa laikā, vēl pirms poļu laikiem (līdz 1585.) muiža piederējusi Bākšam ( Bahksch ). Tad par muižas īpašnieku minēts brīvkungs Dītrihs Behers, kam Polijas karalis Stefans 1585. gadā dāvinājis šo īpašumu. Dažus gadus vēlāk Nurmi (līdz 1591.) vācu kunga Baltasara Šnella ( Balthasar Schnell ) valdījumā, bet vēlāk pārdoti. Līdz 1638. gadam te saimniekojis Ruperts Hummels ( Rupert Hummel ), bet šķiet, ka ne visai veiksmīgi, jo zeme līdz ar muižu nu jau pieder majoram Lusam ( Lyβ ). Minētais majors, šķiet nav bijis nekāds nieka vīrs, jo Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs tam Nurmu muižu piešķīris par īpašiem nopelniem valsts labā !
Vidzemes arklu revīzijā (1638.) lasāms, ka „tai no seniem laikiem pieder viens ciems ar 15 mājām”. Dažus gadus pirms Ziemeļu kara muiža atkal mainījusi savu īpašnieku (līdz 1690.) Vilhelms Lijss ( Wilhelm Lijβ ). Kad parādās majors Viljams Lēviss (citur minēts kā Loviss) no Menaras, nav precīzi zināms, bet domājams, ka 18. gadsimta sākumā un Nurmu muižā sākas Lēvisu (Löwis) dzimtas laiks ; ieraksts 1748. gada Rūjienas vācu luterāņu draudzes grāmatā liecina, ka 22. februārī (pēc vecā stila) četrdesmit viena gada vecumā miris tiesnesis Heinrihs Johans fon Lēviss (1707-1748; der Richter Heinrich Johann von Löwiss ). Viņa dēls Reinholds Frīdrihs ( 1731-1794; Generalmajor Reinhold Friedrich von Löwiss ) savu karjeru saistīja ar militāro dienestu un sasniedzot pensijas vecumu, atvaļināts jau kā ģenerālmajors ! Savu tēvu pārdzīvos gandrīz par pusgadsimtu. Viņsaulē aizies 1794. gada pavasarī, pēkšņā nāvē pēc Lieldienām, 29. aprīlī, 63 gadus vecumā. Pēc pieciem gadiem, 1799. gada martā, uz mūža mājām izvadīja arī „ģenerālmajorieni”, kā tolaik oficiāli dēvēja atraitni – Doroteju Elizabeti ( 1745-1799; Frau Generalmajorin Dorothea Elisabeth von Löwiss ).
Vēlāk visu īpašumu mantos, un līdz 1820. gadam muižu pārvaldīs abu dēls – majors Aleksandrs fon Lēviss ( 1766-1830; Herr Major Alexander von Löwis ). Savulaik salaulājies ar augstdzimušo Doroteju Elizabeti fon Hūnu (Dorothea Elisabeth von Hün ). Jaunajam muižkungam visai delikāta situācija – saskanīgā laulībā ar sieviņu, piedzimušas četras meitas... Atliek vien nākotnē cerēt uz kādu no znotiem, kurš vēlētos apsaimniekot īpašumu.
Cerības piepildās. Kā pirmā, 1807. gada ziemā, pie vīra iziet Julianna Šarlote, Nurmu muižā salaulājoties ar netālās Sēļu muižas īpašnieku Karlu fon Engelhardtu! 1815. gadā Rūjienā salaulājās otra māsa Doroteja Elizabete Šarlote (1798.) ar savu izredzēto – leitnantu Ludvigu fon Freimani, Vēlāk tieši viņš pārņems sievas vecāku īpašumu. Abām jaunākajām māsiņām Adelīnai Barbarai Sofijai (1800.) un Idai Juliannai (1805.) par līgavas pušķi vēl tikai sapņot !
Laiks rit arī Nurmu muižā, un 1830. gads atnāk ar divkāršu nelaimes un zaudējumu zīmi. Vasarā (1. augustā pēc vecā stila) mirst Freimaņu meitiņa Estere (1816-1830). Sērojot par mazmeitiņas nāvi, sešdesmit četru gadu vecumā aizsaulē aiziet arī dzimtas patriarhs, majors Aleksandrs fon Lēviss. Kādreizējo muižas īpašnieku apglabā 10. decembrī.
1846. gadā Nurmi pāriet fon Freimaņu ( Freymann ) dzimtas īpašumā. Tagad ģimenes nākotnes cerības saistītas ar dēla - adjunkta Artūra Hermaņa Gustava ( Arthur Hermann Gustav von Freymann ) un vedeklas Adelīnas Luīzes, dzimušas fon Engelhardes ( Adeline Louisa von Engelhardt ) atvasēm: Annu Elizabeti (1845.), Elizabeti Jūliju Karolīni (1849 – 1852) Aleksandru Karolīni (1852.). Tikai 1855. gada pavasarī, sagaidīts muižas mantinieks Karls Artūrs ( Carl Arthur von Freymann ). Pēc dažiem gadiem, klāt skaitāmas vēl divas meitiņas – Jūlija Klementīne (1858.) un Elizabete Helēne (1860.).
Šķiet, ka Artūra un Adelīnes labo saskaņu veicināja ne vien kuplais bērnu pulciņš, bet arī tuvā radniecībā, jo abu mātes bija māsas. Tolaik laulības starp brālēniem un māsīcām nebija retums.
Pēdējo no Freimaņu dzimtas, šeit 1865. gadā dzimušo Georgu Hermani fon Freimani ( Georg Hermann von Freymann ) lielinieki nošāva 1919. gadā.
Bargais Nurmu muižkungs
Kā senāk risinājušies patiešām biedējuši notikumi apliecina 20. gadsimta sākumā pierakstītā (1914.) teika par vieglprātīgo muižas pārvaldnieku un bargo muižas kungu. Visticamāk gan, kas tas noticis vēl tālajā 16. gadsimtā, poļu valdīšanas katoļu laikos un, ja tā, tad teikā minētais neviens cits, - kā pirmais brīvkungs Dītrihs Behers: „Dzīvojusi kāda ļoti dievbijīga meita, kuru piekrāpis kāds muižas pārvaldnieks. Kad jaunavai piedzimis bērniņš, Nurmu muižas kungs licis viņu un bērnu nobendēt un sadedzināt. Iz meitas un bērna pelniem esot izaugusi liela priede, pēc izskata kā cilvēks.” [..] (Valmieras novada teikas. Valmiera,1999.)
Ingrīda Zīriņa - Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja